Mīti par viduslaikiem

autors: Grzegorz Kucharczyk

Nākamā viduslaiku Baznīcas „melnā lappuse" reizē ar inkvizīciju un viduslaiku „tumsonību", pēc to kritiķu domām, bija krusta kari. Viens no pirmajiem šīs melnās leģendas autoriem par krustnešu gājieniem bija Mārtiņš Luters, kas, rakstīdams par krusta kariem, apliecināja, ka „ja es būtu kareivis un redzētu kāda priestera ģerboni kā kareivju karogu vai ja es redzētu krustu, pat ja tas būtu krucifikss, es bēgtu tā, it kā mani velns dzītu"...

„Krusta karu melnā leģenda"

Mārtiņam Luteram nebija svarīgs „kaps, pār kuru valda saracēņi" [t.i. svētais Kristus Kaps Jeruzalemē], bet „papistu" nicinātā un viņu īpašumā glabātā Bībele, „kuras miesu sargā inkvizitori". Pēc vācu reformatora uzskatiem, musulmaņu ekspansija Eiropā jāuztver nevis kā draudi, bet kā Dieva sods, kā sods par „papistu" (lasi: katoļu) grēkiem. Apgaismības laikmetā sāka no jauna kritizēt krustnešu gājienus, un līdz pat šim brīdim – grūti pretoties šai ietekmei – vairākums kritizētāju krusta karu vērtējumu ietekmē apgaismības laikmeta domāšanas veids, un tāds ir viņu uzskats par šiem notikumiem.

Edvards Gibons, XVIII gadsimta britu vēsturnieks, monumentālās Romas impērijas krišanas vēstures autors, apliecināja, ka „krusta karu princips bija mežonīgs fanātisms, bet vissvarīgākie rezultāti bija analoģiski pašai idejai (...). Katoļu ticība tika nonicināta ar jaunas leģendas rašanos (...).

Miljonu dzīvības un viņu pūles tika apglabātas Austrumos, kas varētu tikt izmantotas viņu pašu valstu dzīves līmeņa uzlabošanai". Tālāk arī Deniss Diderots, Enciklopēdijas – franču apgaismoto bībeles autors, šādi skaidroja pirmā krusta kara, kas notika 1095. gadā, iemeslus: „Neviens nevarēja iedomāties, ka atnāks tik dziļas tumsonības laiks un tik liels cilvēku un valdnieku pagrimums, ka savu personīgo interešu dēļ viena pasaules daļa dosies uz maznozīmīgu vietu, lai nogalinātu tās iedzīvotājus un sāktu valdīt pār klints gabaliņu, kas nav pat vienas asins lāses vērts."

Redzam, ka krusta karu kritika bija tikai aizbildinājums, lai atklātu patieso Diderota attieksmi pret kristietību (Kristus Kaps kā „klints gabaliņš, kas nav pat vienas asins lāses vērts"). Un tālāk apgaismības Enciklopēdijas autors šādi izskaidro krusta karu mērķus: „Krusta kari kalpoja parādniekiem, lai nemaksātu parādus, ļaundariem, lai izbēgtu no soda par saviem noziegumiem, nedisciplinētiem garīdzniekiem, lai atmestu savas kārtas jūgu, nepaklausīgiem mūkiem, lai pamestu savus klosterus, kritušām sievietēm, lai brīvāk piekoptu savu dzīves veidu. Šādi ir redzams, ka patiesībā krustnešiem bija jābūt daudz". Arī krusta karu sekas – pēc Diderota – bija nožēlojamas. Eiropa kļuva mazapdzīvota, klosteri kļuva arvien bagātāki, dižciltīgie grima nabadzībā, sabruka Baznīcas disciplīna, pagrima lauksaimniecība, bija jāpārdzīvo neskaitāmas ciešanas, lai atgūtu šos zaudējumus."

Kā es jau uzsvēru, pietiek palūkoties uz vairākumu monogrāfiju par krusta kariem, kas pieejamas tirgū, lai pārliecinātos, ka Lutera un Diderota (vai Gibona) domāšanas veids par krusta gājieniem ir līdz šim šā svarīgā kristietības vēstures notikuma dominējošais interpretācijas veids.

Vajag atcerēties – par ko, šķiet, kritiķi aizmirst – ka krusta kari nebija kāda traģiska kļūda, incidents Kristus ticīgo vēsturē, bet bija fenomens ar vairāk nekā pusi tūkstoša gadu ilgu vēsturi, un tas ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos. Bizantijas ķeizars Heraklijs, cīnīdamies VII gadsimta pirmajā pusē pret persiešiem, lai pasargātu no viņiem Svēto Zemi un Svētā Krusta Relikvijas, saprata šo karu kā karu Ticības un Krusta aizsardzībai. Interesanti, ka jau tad šis karš no kristiešu puses bija aizsardzības karš (persieši bija agresori, kuri veica kristiešu genocīdu Svētajā Zemē un nozaga Patiesā Krusta relikvijas). Pēc vairākiem gadiem atnāca nākamais, vēl draudīgāks antikristietības agresoru vilnis – musulmanisms. Sākot ar septītā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, tie sistemātiski sagrāba kristiešu zemes: Mazāziju, Sīriju, Ēģipti, Ziemeļāfriku, Spāniju un Dienvidgalliju (Franciju). Tika ieņemta arī Svētā Zeme.

Jāatceras, ka šīs sagrābtās teritorijas nebija kristietības perifērijas, tās pierobežas, bet tieši pretēji: tās bija teritorijas, kur gadsimtiem ilgi plauka kristiešu dzīve un kristiešu kultūra. Tādas pilsētas kā Antiohija Sīrijā, Hipona Ziemeļāfrikā vai Seviļa Spānijā, visa Kapadokija Mazāzijā, pat nerunājot par Svēto Zemi, vienmēr bija saistītas ar Baznīcas dzīvi kā vissenāko bīskapiju, Baznīcas tēvu un doktoru mācību vietas.

Atcerēsimies vēl kaut ko: musulmaņu agresiju Eiropā neapturēja starpreliģiskais dialogs, bet franku uzvara cīņā pret arābiem pie Puatjē (Poitiers) 732. gadā. Tas tomēr nenozīmēja draudu mazināšanos. 846. gadā musulmaņi uzbruka no ieņemtās Dienviditālijas un Sicīlijas Romai, iznīcināja sv. Pētera baziliku (Apustuļu Prinča altāri), kā arī sv. Pāvila baziliku aiz Mūriem. Padomāsim, kas notiktu, ja kristiešu armija līdzīgi uzbruktu Mekai un iznicinātu tur esošo visu musulmaņu vissvētāko mošeju? Cik ilgi Baznīcai vajadzētu lūgt piedošanu par savu dēlu grēkiem!?

Šādā veidā kristieši gan Rietumos, gan Austrumos (VIII un IX gadsimtā Konstantinopole atvairīja arābus, kas to aplenca) – gribot negribot – pierādījuši, ka jēdzienam Kristus bruņinieki (militia Christi) ir ne tikai sava tradicionālā nozīme attiecībā uz mūkiem, kuri uzņēmās garīgo cīņu aiz klosteru mūriem, bet arī cīņa burtiskā nozīmē: cīņa par savas ticības aizsardzību. Un tādā nozīmē krusta gājieni bija jāsaprot kā taisnīgs karš. Šajā kontekstā ir vērts dažus vārdus pateikt par Poliju.

XV gadsimtā – viduslaiku beigās – poļu zinātnieki Staņislavs no Skarbimiežas un Pāvils Vlodkovics (abi bija priesteri un Krakovas Akadēmijas profesori) sagatavoja taisnīgā kara teoriju kā starptautisku tautu likumu (ius gentium). Tas notika kara laikā starp Poliju un krustnešiem, un poļu profesori skaidroja Polijas tiesības uz aizsardzību pret krustnešu agresiju, pat ar „shizmātiķu" (pareizticīgie) un pagānu (tatāri) palīdzību, jo arī viņi cīnījās Jagaiļa un Vitolda pusē pie Grunvaldes. Situācija bija ļoti delikāta, jo krustneši taču bija bruņinieku ordenis (Vāciešu Mājas Vissvētākās Jaunavas Marijas Ordenis Jeruzalemē), kas izauga krusta karu laikos. Tomēr interesanti, ka poļi nepretojās krusta gājienu idejai kā tādai. Staņislavs no Skarbimiežas savā slavenajā traktātā Par taisnīgo karu (De bellum iustum) skaidroja: „Un netraucē tas, ka pāvests dod atlaidas tiem, kas dodas pret saracēņiem, lai atgūtu Svēto Zemi. Tā taču ir Jēzus Kristus dzimšanas, dzīves un nāves svētdarīta, un tieši tāpēc, ka tajā godina nevis Kristu, bet nodevīgo Muhamedu, ir cienīgi cīnīties, lai to atgūtu, jo kristieši godina Svēto Zemi".

„Bruņotais svētceļojums"

Tādējādi reliģiskais motīvs – mīlestība uz Svēto Zemi kā mīlestība uz Jēzus zemes tēviju, cieņa pret Viņa Kapu, jo šis Kaps bija pirmais Augšāmcelšanās liecinieks, – tas iegūlās kā visdziļākais pamats krusta karu uzsākšanai un nemitējās būt populārs cauri gadsimtiem. Kā rakstīja sv. Bernards no Klervo – Baznīcas doktors un otrā krusta kara (XII gadsimta 1. pusē) liels sludinātājs: „Esi sveicināta, svētā pilsēta, kuru Vissvētākais pasvētīja par savu svētnīcu, pilsēta, caur kuru un kurā izglābsies šī paaudze. Esi sveicināta, lielā Karaļa pilsēta, kurā jauno un priecīgo brīnumu nekad nepietrūka... Esi sveicināta, apsolītā Zeme, pienam un medum plūstot, tu dod barību un zāles – senāk saviem iedzīvotājiem, šodien visai pasaulei. Vislabākā Zeme, kas esi pieņēmusi debesu graudu no Tēva sirds šķūņa, auglīga ar tik daudziem mocekļiem, un vēlāk tu esi dzemdinājusi ticīgo ražu no katras dzimtas visā pasaulē". Tā saprasta mīlestība uz Jeruzalemi un Svēto Zemi bija iemesls, kas atdzīvināja X un XI gadsimtā svētceļojumu kustību no Rietumiem uz pasaulīgo Jēzus tēviju (īpaši jāpievērš uzmanība tam, ka tā laikmeta iedzīvotājiem iekrita dzīvot ap 1000. un 1033. gadu, Kristus dzimšanas, Ciešanu un Augšāmcelšanās tūkstošgadē). Svētceļniekiem vairākkārtīgi Svētajā Zemē draudēja uzbrukumi no musulmaņiem, un tie varēja ar savām acīm pārliecināties, kā praksē izskatās musulmaņu valdīšana pār svētvietām. XI gadsimta sākumā pēc kalifa Al-Hakima pavēles tika nojaukta Svētā Kapa bazilika Jeruzalemē.

Sv. Bernarda vārdu citēšana no viņa traktāta Jaunās bruņniecības slava izskanēja kā uzaicinājums iestāties bruņinieku ordeņu rindās. Medus mutes doktora (tā tiek saukts sv. Bernards) vārdi un persona atgādināja arī to, ka krusta karš ir svēto darbs. Sākumā tas saucās „bruņots svētceļojums", nevis „krusta karš", lai vairāk uzsvērtu gājiena reliģisko raksturu. Svētīgais Urbāns II sasauca 1095. gadā pirmo krusta gājienu, otro krusta gājienu organizēja svētīgais Eugenijs III, bet sludināja to svētais Bernards. XIII gadsimtā Francijas karalis Ludviks IX bija divu krusta karu organizators un dalībnieks. Par krustnesi avant la lettre jutās pāvests Gregors VII, kas vēstulē 1074. gadā aicināja Rietumu valdniekus, lai viņi sniegtu bruņotu palīdzību kristiešiem Austrumos, kuriem draudēja nākamais musulmaņu ekspansijas vilnis (seldžuku turki). Tādējādi vēlme nest palīdzību apdraudētajiem Austrumu kristiešiem kopā ar reliģisko motīvu un Rietumu aizsardzību bija nākamais būtiskais krusta karu kustības eksistences iemesls. Tieši pirms pirmā krusta gājiena sasaukšanas pie pāvesta Urbāna II atnāca Bizantijas ķeizara Aleksija II sūtņi, caur kuriem viņš lūdza Romas bīskapu organizēt palīdzību Bizantijai. Šis lūgums tika uzklausīts patiesi ekumeniskā garā (atgādināsim: Austrumu Baznīca no 1054. gada bija ar shizmu atdalīta no Romas). Jāpiebilst, ka gandrīz 200 gadus ilgā krustnešu klātbūtne Svētajā Zemē sekmīgi apturēja musulmaņu ekspansiju Eiropā. Nav nejaušība, ka osmaņu turku ekspansija mūsu kontinentā (vispirms uz Balkāniem) sākās XIV gadsimta sākumā, burtiski dažus gadus pēc Akkas krišanas (1291. gadā), kas bija pēdējais krustnešu bastions Svētajā Zemē.

Kristofors Kolumbs un pēdējais krusta karš

1453. gadā turki ieņēma Konstantinopoli (rakstnieks Jans Dlugošs par šo vēsti rakstīja, ka „kristietībai ir izrauta viena acs"). Tomēr nepazuda vēlme atgūt Kristus Kapu. Neviens cits kā Kristofors Kolumbs, atgriezies no ceļojuma, kurā viņš atklāja Ameriku (kaut arī dženovietis bija pārliecināts, ka atklājis jūras ceļu uz Indiju), ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Šajā ceļojumā uz Indiju mūsu Kungs vēlējās izdarīt brīnumu, lai iepriecinātu mani un citus, ja runājam par šo citu ceļojumu – uz Svēto Kapu". Kolumbs bija pārliecināts, ka atradīs „Indijā" (faktiski Amerikā) zeltu, kas ļautu finansēt krusta gājienu uz Svēto Zemi. Vēl 1518. gadā – jau pēc miera līguma starp Angliju un Franciju – pāvests Leons X rakstīja: „Priecājies, Jeruzaleme, jo ir cerība tevi atbrīvot!" Šie vārdi tomēr tika izteikti jau citos laikos. Pirms gada Mārtiņš Luters sāka savu karu pret „Babilonas Netikli" (kā viņš sauca Jēzus Kristus dibināto Baznīcu).

Skaidrs, ka šeit netiek runāts par bezkritisku krusta karu apoloģiju. Grūti aizmirst traģisko 1204. gadu, kad krustneši, Venēcijas iedzīvotāju sakūdīti, devās nevis uz Svēto Zemi, bet pie Konstantinopoles mūriem, to ieņēma un apzaga. Šo gadījumu taisnīgais pāvests Innocents III nolādēja (to atgādināja Jānis Pāvils II 2000. gadā, būdams Grieķijā). Sitiens pa Bizantiju bija sitiens pa pašiem krusta karu idejas pamatiem, kas no sākuma sludināja un praktizēja palīdzību Austrumu Baznīcai. Tomēr ir vērts atcerēties, ka krusta kari nav vienīgi epizode Baznīcas vēsturē (Rietumos un Austrumos), bet tika iesākti musulmaņu agresijas dēļ (Rietumos un Austrumos) un savās rindās apvienoja simtiem tūkstošu kristiešu, un šajā darbā aktīvi piedalījās svētie. Jo nevarēja ņemt dalību „bruņotajā svētceļojumā" tas, kas nebija patiesi ticīgs cilvēks, kuram Betlēme, Nācarete un Kaps Jeruzalemē nebija dārgas vietas, bet tikai tūristu atrakcija. Visdrīzāk tas ir visdziļākais iemesls, kādēļ krusta karu idejas kritizētāji to nesaprot, sākot no reformācijas un apgaismības laikiem. Kā var aizsargāt Kristus Kapu, neticot Kristum?

Gregors Kuharčiks

iepriekšējā atpakaļ

Copyright © Wydawnictwo Agape Sp. z o.o. ul. Panny Marii 4, 60-962 Poznań, tel./ fax: 61/ 852 32 82 | tel. 61/ 647 26 86