,,Šķiršanās ir elles vārti”

autors: świadectwo

Gribētu ar pilnu atbildību pateikt vienu: ,,Šķiršanās ir elles vārti"

Es esmu tipisks cilvēks ar augstāko izglītību, kurš ieņem diezgan atbildīgu amatu, bet prātīgi dzīvot neprot. Izglītība un patiesa gudrība ir pavisam dažādas lietas. Tagad zinu, ka prātīga dzīvošana ir dzīvošana ar Dievu centrā. Ne vienmēr tā bija...

Savas laulības sākumu vēl nesen raksturoju ar vārdiem – ,,fatāla aptumsība". Dažus gadus mēs ar vīru bijām viduvējs laulāts pāris – ne labs, ne slikts. Atceros, ka ļoti pārdzīvoju mūsu dēla Pirmo Svēto Komūniju. Vēlāk, diemžēl, sākām ripot pa slīpu plakni lejup. Ik brīdi attālinājāmies no sevis. Es uz daudziem gadiem attālinājos no Baznīcas, vīrs sāka arvien biežāk dzert un pārstāja interesēties par ģimeni.

1989. gadā bojā gāja mana vīra brālis. Šis notikums kaut kādā ziņā bija lūzuma moments. Sāku sev uzdot jautājumus par cilvēka dzīves nozīmi. Tajā laikā neviens un nekas nedeva man atbildi, bet, tā kā dzīve nepanes tukšumu, sāku meklēt atbildi austrumu reliģijās, interesējos par pozitīvās domāšanas filozofiju. Apmeklēju poļu indiskās svētnīcas, piedalījos garīgā meistara – Krišnas Kšetri Prabhu dzimšanas dienas svinēšanā Vrodavā, pat pieņēmu ciemos bhaktus – citādos Krišnas pielūdzējus. Biju fascinēta ar šīs reliģijas un kultūras atšķirību. Ļoti daudz lasīju. Atceros, ka gribēju sevi mainīt – kļūt par mierīgu, apvaldītu, labu, lēnprātīgu. Bet nekā... Palika mana ,,gribēšana", bet pati es nemainījos. Uz visu reaģēju emocionāli.

Sevis pilnveidošana ir svarīga katrā reliģijā, bet bez atbildes palika jautājums – kā to panākt. Ticēju Dievam, ilgojos pēc Viņa, bet toreiz Viņš man šķita tāls un nesasniedzams.

Mūsu ģimenē kļuva arvien sliktāk – vīram uzradās daudz parādu, viņa firma bankrotēja un viņš arī dzēra arvien vairāk. Pārdzīvoju alkoholiķa sievas elli – dzēruma avantūras, policijas intervencijas, bailes, finansiālas problēmas un apziņu, ka mūsu bērns cieš no visa tā. Vīrs man ieteica šo laulību pārtraukt. Iesāku šķiršanās prāvu, cerot, ka beidzot man un dēlam būs normāla dzīve.

Kaut kādā ziņā tieši ar dēlu viss sākās.

2005. g. novembrī viņu uzlūdza par krusttēvu un viņam bija vajadzīga atbilstoša apliecība. Es aizgāju pie mūsu draudzes virsmācītāja un tur noklausījos ļoti daudz nepatīkamu vārdu – ka nenāku uz baznīcu, bet eju garām, ka dažus gadus neesmu pieņēmusi Svēto Sakramentu, ka mācītājs nekad nav redzējis mūs ar vīru baznīcā. Šajos vārdos bija daudz patiesības. Iesāpējās... Tas ir muļķīgi, bet es nolēmu mācītājam par spīti iet uz baznīcu katru dienu, lai viņam būtu līdz kaklam mana klātbūtne. Un tā iesākās...

Otru cilvēku, lai cik viņš būtu ļauns, sabojāts, negodīgs, mēs varam iegūt, izmainīt tikai ar mīlestību.

Piedalīšanās Sv. Misē man kļuva kaut kas neparasts, kaut kāda virszemes mistērija, Debess un zemes pieskaršanās. Ticība sākas no klausīšanās, un es – klausījos, klausījos, klausījos... Atguvu redzi un dzirdi. Vārds, kuru dzirdēju baznīcā, nesa prieku, cerību, mīlestību. Vārds bija kā balzāms manai ievainotajai dvēselei. Dzirdēju, ka Dievs mani mīl, ka visu laiku ir mani mīlējis, ka vēl man tikai labu, laimi, ka visu piedod, tikai – negrēko vairs...

Nolēmu visu gadu katru dienu piedalīties Sv.Misē, lai visu sev ,,atgādinātu", sakārtotu. Vienu zinu noteikti – manī bija patiesa vēlme dzīvot kristīgi. Tiku uz neokatehumenālajiem katehēžu cikliem mūsu draudzē, jo mani ieinteresēja ielūguma teksts: ,,Ja sabrūk tavs savienojums, ja gribi iepazīt Kristu – atnāc."

Es gribēju. Kontakts ar dzīvu Dieva Vārdu atklāja man, kas patiesībā ir ticība, un atļāva man mierīgi izturēt mammas nāvi. Tas, ka biju vienībā ar cilvēkiem, deva man spēku pieņemt lēmumu par šķiršanās procesa pārtraukšanu un piedošanu vīram. Pašā sākumā, kad izdzirdēju no mūsu katehēta – Marka, ka man ir jāpiedod un jālūdz piedošana vīram, domāju, ka šis kristietis ir prātā jucis. Biju pārliecināta, ka vīram ir jālūdz piedošana man – un uz ceļiem. Tomēr kaut kas lika man pakļauties un uzticēties. Bezgalīgi un līdz galam.

Nācu pie atziņas, ka arī es neesmu bez vainas. Ne vienu vien reizi biju aizvainojusi savu vīru ar vārdu, nebiju ne līdzjūtīga, ne iejūtīga pret viņu. Sāku saprast, ko nozīmē – ļaut, lai manā sirdī ,,piedzimst" Kristus, un vārdi – ,,par miršanu otra cilvēka dēļ" vai domāšana par savu ,,es" – savām taisnībām, egoistiskām tieksmēm, lai tikai man būtu labi.

Palūdzu vīram piedošanu un sāku uz viņu skatīties savādāk – kā uz ticības brāli.

Atceros izbrīnu tiesā. Kārtējās sēdes reizē par fizisko un psihisko ņirgāšanos abi ar dēlu pateicām, ka piedodam un lūdzam izbeigt tiesas prāvu. Tad visi bija izbrīnā – tiesnesis, paziņas, ģimene. Bet mēs ar dēlu bijām priecīgi. No mūsu sirds novēlās akmens. Atceros, cik naida, nepatikas, dusmu manī bija pret vīru un visu pasauli. Mani nospieda ,,zaudētās dzīves" apziņa, bet tad, kad savā sirdī ielūdzu Jēzu, visas negatīvās jūtas apklusa.

,,Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu." (Mt 11,28) Gandrīz fiziski izjutu šo vārdu dziļo patiesību. Sapratu, ka katrs Jēzus izteiktais vārds ir Patiesība Dzīvība un Ceļš. Ja mēs gribam, lai Viņa Vārds izmainītu mūsu dzīvi, tad tas jāuztver kā instrukcija, kuru pienākas precīzi izpildīt, pielietot. Tāpat kā apustuļi, kuri zvejoja visu nakti un neko nenozvejoja, bet, kad iemeta tīklu tieši tajā vietā, kur ieteica Jēzus – tīkls pat plīsa no zivju
daudzuma.

Otru cilvēku, lai cik viņš būtu ļauns, sabojāts, negodīgs..., var izmainīt tikai mīlestība. Jēzus tieši to man mācīja un no manis gaidīja. Paveicu kaut ko tādu, ko nekad nebūtu spējīga, ja ne Viņa vara. Jo vairāk pazinu Jēzu, jo lielāka aizrautība mani pārņēma. Tik ļoti gribēju iet Viņa pēdās un būt kaut mazliet līdzīga Viņam. Aizrautībā vienmēr ir atdarināšanas vēlme. Palūdzu vīram piedošanu un sāku uz viņu skatīties savādāk – kā uz ticības brāli. Izbrīns bija totāls... Viņš pamanīja, ka esmu mainījusies, sāka iet ar mani uz Sv. Misi, pieņēma Svēto Sakramentu. Tagad kopā ejam uz Euharistiju. Izmainījās vīra attiecības ar dēlu, viņš kļuva atbildīgāks, atturīgāks, mierīgāks. Trešo gadu nelieto alkoholu. Ar cieņu runā par priestera kalpošanu. Daudzus darbus darām kopā, daudz sarunājamies. Apmeklējām rekolekcijas. Tās mums deva neparastu vienotības un sirsnības sajūtu, sapratām, kas ir sakramentāla laulība, kas kopā būšana uz labu vai ļaunu un kas ir mīlestība laulībā. No jauna, un šoreiz pilnīgi apzināti, ielūdzām Jēzu savā dzīvē, un Viņš paveica brīnumu kā Kānā. Sapņojam, lai mūsu dēls redzētu mūsos Dieva pārveidotus cilvēkus – sirsnīgus un labvēlīgus – sev un citiem, kas dzīvo Evaņģēlija garā. Domāju, ka mūsu apliecinājums dēlam ir vairāk ticama zīme un pierādījums Dieva eksistencei un darbībai.

Augšāmcelšanās no tādas situācijas, kādā bijām kā ģimene, bija iespējama tikai ar Dievu. ,,Mans jūgs ir salds", saka Jēzus. Patiesi tā ir. Saprotam, kas ir patiesi svarīgs un neaizvietojams dzīvē – Dievs, ģimeniski sirsnīgas sarunas.

Visiem, kuriem ir problēmas laulībā, gribu pateikt tikai vienu – šķiršanās ir elles vārti. Jo katra laulība Dieva acīs ir svēta – nesaraujama un tā vērta, lai ziedotu visu tās glābšanai.

Dievs nekad neatstāj cilvēku vienu pašu. Nekad.

Kasja B.

nākamais atpakaļ

Copyright © Wydawnictwo Agape Sp. z o.o. ul. Panny Marii 4, 60-962 Poznań, tel./ fax: 61/ 852 32 82 | tel. 61/ 647 26 86