Musulmaņi atveras Patiesībai

autors: Świadectwo

No lasītāja vēstules: „Mīliet viens otru! lapās bieži aprakstāt gadījumus, liecības par citu reliģiju pārstāvju, kā arī ateistu atgriešanos. Taču līdz šim neesmu lasījis nevienu liecību par musulmaņu atgriešanos. Vai viņi atgriežas un atzīst Jēzu par savu Kungu? Arkādijs."

Problēma ar musulmaņu atgriešanos ir šāda: Korāns paredz nāvessodu cilvēkam, kurš labprātīgi atsakās no islāma. Diemžēl šis rīkojums islāma pasaulē tiek stingri ievērots, tādēļ katrs musulmanis, kurš atstāj savu reliģiju, nevar justies drošs. Daudziem no viņiem ir jāslēpjas – lielākā daļa cenšas izbraukt uz Rietumiem, taču arī tur viņi tiek savas bijušās reliģijas pārstāvju terorizēti un vajāti.

Taču, neskatoties uz to, zināms skaits musulmaņu atstāj Muhameda reliģiju un izvēlas ticēt Jēzum. Tā ir bijis vienmēr, un tā ir arī tagad.

Piemēram, kopš arābu iekarojumu laikiem, Tunisijas iedzīvotāji 18 reizes ir atteikušies no islāma, taču katru reizi asiņainās programmas lika viņiem atgriezties „miera reliģijas" klēpī.

Pirmā pasaules kara laikā briesmīgajos kristiešu slaktiņos Turcijā bojā gāja apmēram 3 miljoni armēņu, asīriešu un grieķu, bet tūkstošiem citi, glābjot savas dzīvības, atzina ticību Muhamedam.

Šobrīd viņu pēcteči slepeni pieņem kristības, taču viņi ir spiesti pamest savas dzimtās vietas, kā arī mainīt uzvārdus.

„Pasaulīgajai" Turcijas valstij nav nodoma aizstāvēt viņus no atriebības, kuru paredz Korāns par islāma atstāšanu.

Lielākā man zināmā musulmaņu grupa, kuri izvēlas Jēzu, ir ēģiptieši. Tradicionālā koptu Baznīca ir saskaitījusi vairākus padsmitus miljonus kristīgās ticības atzinēju un joprojām cieš uzbrukumus no islāmistiem. Tiek dedzinātas un spridzinātas baznīcas, aplaupīti veikali, kristiešu meitenes tiek nolaupītas, izvarotas un pievienotas harēmiem.

Tacu viņu moceklība netiek izšķērdēta – raugoties uz viņu nesalaužamo ticību, neievērojot visādu vardarbību, ne viens vien musulmanis sāk aizdomāties: vai islāms tiešām ir miera reliģija? Kas ir šis Jēzus, kurš dod viņiem spēku izturēt un piedot?

Vismaz vairāki tūkstoši ēģiptiešu musulmaņi ir izvēlējušies Jēzu, pakļaujot sevi izslēgšanai no ģimenes, vajāšanām no valsts puses (kas droši vien atzīst izvēles brīvību), riskējot ar dzīvību.

Pilnīgi noteikti viņu ir vairāk, bet tiem dažiem tūkstošiem pietika drosmes, lai parakstītu vēstuli Ēģiptes prezidentam, kurā viņi pieprasīja tiesības atzīt šo reliģiju, kura atbilst un saskan ar viņu sirdsapziņu. Saskaņā ar dažiem datiem, apmēram 10 tūkstoši ēģiptiešu musulmaņu ir pārgājuši katoliskajā Baznīcā.

Man ir zināma kāda vienas no slavenākās islāmiskās pasaules universitātes – Al-Azharas akadēmijas Kairā bijušā lektora liecība. Šis cilvēks, kurš strādāja arī Gazā, nespēja samierināt savu sirdsapziņu ar vardarbību, uz kuru aicina Korāns un tā uzticīgie piekritēji. Viņš nespēja mācīt par „miera reliģiju", kā to pieprasa politiskais spiediens, redzot, kāda patiesībā ir prakse. Kad viņš par šo jautājumu runāja lekcijā, viņš tika izsaukts pie universitātes vadības un kā zaimotājs atlaists no darba. Tajā pašā naktī viņu arestēja – viņa mājās ielauzās vairāki padsmiti bruņotu vīriešu, kuri visu pārmeklēja un burtiski izvilka no gultas „atkritēju".

Cietumi Ēģiptē ir citādāki nekā cietumi Rietumos. Cilvēku tur mērdē badā, spīdzina, ļauj žurkām vai suņiem to apēst...

Lektoru no Al-Azharas apsūdzēja par islāma atstāšanu, neskatoties uz to, ka par to vispār nebija ne runas. Spīdzinot viņu piespieda atzīt, ka viņš ir atkāpies no islāma ticības, kā arī atklāt to cilvēku, kurš viņu ir evaņģelizējis (arī par musulmaņa evaņģelizēšanu tiek paredzēts nāvessods).

Bet viņš tomēr uzstāja: „Es neesmu nodevis islāmu. Tikai pateicu to, kam ticu. Esmu zinātnieks, domātājs. Man ir tiesības diskutēt par islāmu – islāms ir man asinīs, tas ir mana kultūra, mana valoda, mana ģimene un mana dzīve. Tomēr, ja par to, ko es saku, jūs mani apsūdzat islāma nodevībā, tad varat mani no islāma izslēgt. Palikt tādā islāmā man vairs nav svarīgi". Pēc smagām spīdzināšanām brīnumainā kārtā šis lektors tika atbrīvots, bet tikai pēc gada viņš uzzināja, Kurš patiesībā viņu izrāva no mocītāju rokām. Viņš nespēja ilgāk palikt tumsībā un atzina Jēzu par savu Kungu. Neilgi pēc tam divi islāmisti viņam uzbruka ar nažiem un mēģināja viņu nogalināt, tomēr viņiem tas neizdevās. Kad pēc kāda laika šis cilvēks stāstīja par savu ticību Tēvam, tas izņēma pistoli un sāka uz viņu šaut.

Paldies Dievam, netrāpīja, taču kopš tā brīža šis tikko atgriezies musulmanis nevarēja palikt Ēģiptē. Šis gadījums diemžēl nav vienīgais. Tas parasti notiek tā, ka musulmanis sāk ievērot pretrunas pašā Korānā, kā arī pretrunas un konfliktu starp norādījumiem Korānā par svētajiem kariem un personīgo sirdsapziņu. Korāns piespiež katru musulmani karot: „Kad sastapsiet tos, kuri netic, tad ar zobenu sitiet tiem pa kaklu" (sura 47:4); „Bet, ja viņi aizgriežas, tad sagrābiet un nogaliniet tos, lai arī kur jūs viņus atradīsiet!" (4:89); „Jums ir paredzēta cīņa, kaut arī jums tā ir riebīga" (2:216). Korāna ideja – ja sirdsapziņa pretojas islāmam, to vajag apklusināt. Tie, kuri tomēr ņem vērā sirdsapziņas balsi, parasti atstāj islāmu, bet Dievs viņus neatstāj vienus, sūtot pie viņiem kristiešus, kuri ir gatavi sludināt Labo Vēsti par Jēzu.

Minēšu tikai dažus piemērus. Valids, izraēliešu arābs, dzimis Betlemē, atcerējās, kā studenti Betlemes augstskolā islāma studiju laikā uzdeva savam profesoram jautājumu: vai musulmanim ir atļauts izvarot ebreju sievieti, kad ebreji tiks uzvarēti? Profesora atbilde bija šāda: „Sievietēm, kuras ir iegūtas kaujā, nav izvēles – viņas ir verdzenes, un viņām jābūt paklausīgām savam jaunajam kungam. Sekss ar iegūto verdzeni nav jautājums, kurā verdzene var izdarīt kādu izvēli." Un patiešām, tas ir saskaņā ar Korānu, kurā ir teikts: „Aizliegtas jums ir precētās sievas, izņemot tās, kuras ir iegūtas kā verdzenes – tādas jums ir Allaha dotas" (sura 4:20). Citā vietā Korānā ir teikts: „O, pravieti! Mēs (t.i. Allahs) atzīstam par atļautām tev sievas, kuras dotas tev pūrā un verdzenes, kuras Allahs tev dāvājis kā laupījumu, un tava tēvoča meitas, un tavu tanšu meitas no tēva puses, un tavu onkuļu meitas no mātes puses, kuras izceļoja reizē ar tevi; un ticīgu sievieti, ja viņa pati vēlas atdoties pravietim, ja pravietis vēlēsies ņemt viņu sev par sievu...lai nejūties neērti. Allahs ir piedodošs un žēlīgs!" (33:50) Muhameds izmantoja šīs privilēģijas, un viņam bija 14 sievas, kā arī verdzenes, kuras tika iegūtas cīņās. Patiesībā mēs precīzi nezinām, cik viņam bija sievu, un studenti vienmēr diskutēja arī par šo jautājumu. Zināms, ka viena no viņa sievām tika atņemta Zajdam, Muhameda adoptētajam dēlam, un Allahs paziņoja, ka viņa ir paredzēta Pravietim. Citas bija ebreju sievietes, kuras nokļuva nebrīvē, kad Muhameds nogalināja viņu vīrus un ģimenes. Valids nemitīgi tika „piepildīts" ar ideju, ka kādu dienu piepildīsies Muhameda pravietojums: būs liela cīņa, kuras rezultātā musulmaņi iekaros Svēto Zemi, bet visi ebreji tiks pilnīgi iznīcināti. Šis pravietojums ir atrodams Hadisu Grāmatā: „Soda diena nepienāks, kamēr musulmaņu cilts neuzvarēs ebreju cilti" (nodeva: Abu Huraira, Sahi Muslim, 6985; t.4., lpp. 177)

Kad Muhamedam jautāja, kur tas notiks, viņš atbildēja: „Jeruzalemē un apkārtējās zemēs". Tādēļ Valids pats piedalījās reliģiskajos karos, ticot, ka tas var beigties vai nu ar uzvaru, vai ar mocekļa nāvi. Islāmā mocekļa nāve ir vienīgais drošais ceļš, kas nodrošina pestīšanu un iekļūšanu debesīs. Allahs un viņa pravietis Muhameds to apsolīja Korānā (3:169).

Hitlers kļuva par Valida elku, jo viņš noslepkavoja visvairāk ebreju visā vēsturē. Valids kļuva par teroristu tikai tādēļ, ka Korāns biedēja viņu ar vīzijām par elli un briesmīgiem sodiem, no kuriem var izvairīties, piedaloties reliģiskajos karos. Par laimi viņa rokās nonāca grāmata, kura viņā radīja vēlēšanos izlasīt Bībeli. Dievs viņu vadīja šajā lasīšanā, parādot pravietojumus, kuri ir piepildījušies. Pēc kāda laika Valids sāka apzināties, ka visu cilvēku problēmu avots ir grēks, bet vislielākais cilvēka ienaidnieks ir Sātans, nevis ebreji.

Miljoniem musulmaņu šodien dzīvo ar šo pašu slimo ideju, ka kādu dienu viņi ebrejiem Svētajā Zemē nodarīs to pašu, ko Muhameds nodarīja ebrejiem Arābijā. Patiešām, atļauja nogalināt ebrejus un kristiešus, kā arī piesavināties viņu sievas kā verdzenes, sakņojas musulmaņu „svētajā Korānā" un ir pamatiemesls tam, kādēļ musulmaņi neieredz ebrejus mūsdienu pasaulē. Kad Valids iepazina patiesību par Jēzu, viņš ieraudzīja islāmu patiesajā gaismā un vairs nespēja atzīt Muhameda reliģiju. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka viņa māte slepeni ir kristījusies un lūdzas par viņu. Viņai tas bija jātur slepenībā, lai paliktu dzīva...

Kā vēl vienu piemēru var minēt Abdulu no Saūda Arābijas.

Kā zināms, šajā valstī ir aizliegts nēsāt vai izstādīt kristiešu simbolus, nedrīkst piederēt Bībele, kā arī aizliegts satikties, lai kopā lūgtos, ja vien lūgšanas nav veltītas Allaham. Pat par telefoniskiem Ziemassvētku vēlējumiem var nokļūt cietumā, bet par sarunu ar musulmani par Jēzu draud nāvessods. Šādos apstākļos, no sirds Dievu meklējošajam Abdulam nebija ne mazākās iespējas ar kādu parunāt par Jēzu. Tādēļ Jēzus pats viņam parādījās nakts vīzijā un teica: „Dēls, Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Ja tu veltīsi Man savu dzīvi un sekosi Man, Es atpestīšu tevi no elles." Pēc šī notikuma Dievs aizveda Abdulu pie kāda kopta, kurš bija ieradies Saūda Arābijā. Pēc sadraudzēšanās ar šo cilvēku arābs saņēma no viņa Bībeli. Lasot Dieva Vārdu, Adbuls izlēma izvēlēties Jēzu un kalpot Viņam. Tūdaļ par to uzzināja policija – visticamāk, ka policijai par to paziņoja kāds no radiniekiem. Abduls nokļuva cietumā, kur tika spīdzināts un spiests atgriezties islāmticībā. Kad viņš atteicās, tika nozīmēta diena un stunda viņa eksekūcijai. Bija paredzēts nocirst viņam galvu, bet tā vietā viņš tika atbrīvots.

Saskaņā ar dažādiem informācijas avotiem, vairāk vai mazāk ticamiem, musulmaņu skaits, kuri atstāj Korāna reliģiju un izvēlas Jēzu, sniedzas vairākos padsmitos vai pat simtos tūkstošu gadā. Visvairāk atgriešanos notiek Eiropā un Amerikā, kur musulmaņi mazākā mērā ir savu tradīciju, kultūras un ģimeņu ietekmēti, bet valstis, kurās viņi dzīvo, „atkritējiem" nepiemēro korāniskās represijas. Tomēr arī šeit viņi nejūtas pilnībā droši. Islāmisti, kuri dzīvo ar „svēto karu" ideju, ir arī Rietumos, kur bez lielākiem šķēršļiem var terorizēt vai pat nogalināt tikko atgriezušos kristiešus. Rietumu sabiedrība un valstis nav pieradušas pie tā, ka reliģiskā pārliecība un ticība var tikt sodīta ar nāvi. Tādēļ tūkstošiem mūsu ticības brāļu, kuri ir pieņēmuši kristības Anglijā, Francijā vai Vācijā, paliek apslēptībā un dzīvo nemitīgās bailēs, ka par savu izvēli varētu tikt nogalināti.

Lūgsimies par viņiem, bet visvairāk par tiem, kuri savas reliģiskās dedzības dēļ vai aiz bailēm no mūžīgā soda cīnās ar savu sirdsapziņu, ar kristietību un ar pašu Dievu, kurš aiz mīlestības uz ikvienu no mums pieņēma nāvi uz krusta.

Abds Jasu

atpakaļ

Copyright © Wydawnictwo Agape Sp. z o.o. ul. Panny Marii 4, 60-962 Poznań, tel./ fax: 61/ 852 32 82 | tel. 61/ 647 26 86