No in vitro līdz NaPROtehnoloģijai

autors: Tadeusz Wasilewski

Kad 1993. gadā sāku strādāt ģimenes neauglības ārstēšanas klīnikā, ar šo problēmu Polijā nodarbojās ne vairāk kā 15 – 20 ārstu. Nepieciešamība bija liela, spriedu, ka sāku strādāt prestižā institūcijā, kas ir ļoti vajadzīga un sniedz palīdzību otram cilvēkam.

Reproduktīvā medicīna, neauglības ārstēšana ir ļoti smalka medicīnas zinību nozare. Sāku tajā iedziļināties un mācījos uz problēmu skatīties ar pacientu acīm. Es redzēju, cik dramatisks pārdzīvojums laulātajiem ir pēcnācēja trūkums. Cilvēku, kuriem nevar būt bērnu, psihiku salīdzina ar to cilvēku psihi, kas cieš no ļaundabīga audzēja. Viņi jūtas kā sabiedrības, ģimenes invalīdi. Viņi izvairās no tēmas, īpaši no jautājumiem: „Vai tu jau esi stāvoklī? Kāpēc jums vēl nav bērna?"... Viņi negrib to dzirdēt. Raud kaut kur savas guļamistabas stūrī, cieš šī iemesla dēļ...

Palīdzības sniegšana šiem cilvēkiem prasa iesaistīšanos 365 dienas gadā – bez brīvdienām, bez atelpas. Neviens, kas nevēlas upurēties, kas negrib palīdzēt otram cilvēkam, nevar strādāt šajā amatā.

Es pats vienmēr centos strādāt ar mīlestību, godīgi un ar sirsnību; ieguvu pacientu uzticību. Zināju, ka tas viss ir nepieciešams ārstēšanas procesā, neatkarīgi no veida, kādu izmanto. Man taču bija darīšana ar dzīviem cilvēkiem, kuri raud, kuri cieš slimības dēļ – cieš gan fiziski, gan psihiski. Pie tā visa es vēl strādāju pie medicīniskā profesionālisma, jo tas bija nepieciešams, lai uzvarētu neauglību.

Profesionālā izaugsme

Darbs klīnikā in vitro programmā saistījās ar kontaktu ar cilvēkiem no visas pasaules, jo neauglība taču ir visur. Salidojumi, kongresi, simpoziji palīdzēja pieredzes un informācijas apmaiņā, kā arī vienkārši iepazīt visu pasauli. Darbs šādā klīnikā – tie ir arī milzīgi līdzekļi. Pretīgi milzīga nauda. Cilvēki atdod visu, lai nonāktu līdz bērna ieņemšanai. Vairākus gadus strādā, lai pēc tam izdotu visu: pārdod automašīnu, dzīvokli, aizņemas – lai tikai uzvarētu savu slimību, lai tikai ģimenē parādītos ilgotais mazulis. Katru dienu es saņēmu dažus, vēlāk vairākus telefona zvanus. Kad izdevās, cilvēki bija laimīgi; kad neizdevās, pacienti ieradās atkārtoti. Es sāku apzināties, ka māku ar viņiem sarunāties, ka viņi man uzticas. Bez telefona zvaniem es saņēmu daudz vēstuļu, kurās pacienti rakstīja par bērniņa piedzimšanu, par to, kā bērniņš izskatās, kāda ir matu, acu krāsa... Sūtīja šo bērniņu bildes... Reizēm pēc diviem vai trim gadiem atbrauca visa ģimene ar ziediem rokās, lai parādītu šo bērnu un pateiktos. Kā gan es varēju neticēt tam, ko darīju? Kā gan es varēju ticēt tam, ka neesmu vajadzīgs? Es jutos ļoti novērtēts kā cilvēks, kā ārsts, kā tāds, kurš palīdz otrai būtnei uz šīs zemeslodes – būtnei, kas cieš.

Es ātri guvu sekmes un ieguvu slavu. Es patiešām ticēju , ka daru kaut ko labu un vajadzīgu. Materiālais faktors un prestižs, kā arī apziņa, ka savos 47 gados esmu ieguvis visu, mudināja, lai turpinu attīstīties šajā virzienā. Es atrados to cilvēku vidū, kas veido in vitro programmu, vai arī starp tiem, kuri vēlas, lai viņiem tiktu veikta šī in vitro programma, jo cieš no neauglības. Ikdienā lasīju desmitiem rakstu un grāmatu par neauglības ārstēšanu un šīs programmas izmantošanu. Kaut arī nāku no katoļu ģimenes, tomēr Dieva esamības un darbības noslēpumiem man nebija nekādas nozīmes, dzīvoju saskaņā ar tradīciju, neiedziļinoties tās nozīmē...

Lūzums

Bija 2007. gada sākums. Es ar savu sievu atgriezos mājās no atpūtas Slovākijā. Jutu, ka ar mani notiek kaut kas, ko vārdiem nespēju aprakstīt. Jutu, ka sāku uztvert dzīvi savādāk, ka tā sāk manī trīsēt. Ieraudzīju šo dzīvi un savu darbu caur divām koku galotnēm: viena ir zaļa, pilna ar lapām, dzīva – tie ir tie bērni, kuriem tiek dota iespēja in vitro programmā, bet otrs koks – sauss, bez lapām – tie ir tie bērni, kuriem tālākās dzīves iespēja vienkārši netika dota... Tāda ir in vitro programma! Es vienmēr zināju, ka in vitro realizācijas laikā vairākām cilvēciskām būtnēm ir jāaiziet bojā, bet tajā vakarā it kā atvērās manas acis, un es sāku to redzēt caur kūsājošas dzīvības prizmu. Pēc dažām dienām atvēru avīzi, un ko es tu redzēju? Starp 10 tūkstošiem izteicienu avīzes slejās tikai trīs skāra dzīvību – bet es tos redzēju un, manuprāt, tie spīdēja. Jutu, ka tā nav ne ilūzija, ne sagadīšanās, jutu Pārdabiskā Spēka darbību.

Pēc tam pienāca pavasaris, un mūsu rajonā sāka zaļot zāle. Kad man vajadzēja pāriet no vienas ietves uz otru, baidījos staigāt pa zāli. Es pieķēru sevi pie tā. Baidījos iznīcināt dzīvību, kas varētu būt apslēpta starp zāles stiebriem – bet es taču in vitro programmā nepārtraukti iznīcinu dzīvību!

Tajā laikā, kad es visu to piedzīvoju, kādu dienu tēvs Pio nostājās manā priekšā kā dzīvs. Piedzīvoju tad garīgu satricinājumu. Sapratu, ka man ir jāizmaina sava dzīve. Pēc tam viņš vēl vairākas reizes nāca pie manis, bet tas jau bija sapņos. Tajos bija īpaša realitātes izjūta par to, kas ar mani notiek. Tēvs Pio parādīja, kā man rīkoties, nemaz „nepindzelējoties" ar mani. Viņš deva man brīvu gribu, bet bija ļoti stingrs.

Tieši tad es sāku lasīt grāmatas par tēvu Pio. Izlasīju tās vienā elpas vilcienā. Uzzināju, ka svētais Francisks arī nevarēja nostāties uz zāliena, jo negribēja iznīcināt dzīvību. Biju pārliecināts, ka Dievs man ir pieskāries, un biju ļoti laimīgs, ka tā notika. Tikai nezināju, ko darīt, lai nepalaistu garām šo īpašo iespēju, lai sekotu Dieva gribai, tam, ko Dievs man norāda...

Kādu nakti es bez iemesla pamodos un pēkšņi izdzirdēju vārdus: „Uzticies Jēzum!" Kaut arī balss bija pārdabiska, tomēr reāla, es skaidri sadzirdēju šos vārdus, kuri tika atkārtoti trīs reizes. Nakts vidū es apsēdos uz gultas – es nebiju nobijies, drīzāk gan mani interesēja, kas notiek. Un kādā brīdī es sajutu, ka auss, ar kuru es to dzirdēju, man sāka ļoti sāpēt. Šīs sāpes ilga 40 sekundes. Vēlāk, kad es sāku šaubīties par to visu, ko piedzīvoju, šīs fiziskās auss sāpes, ko jutu pilnīgi reāli, liecināja par to, ka tā nebija tikai ilūzija, bet pilnīga patiesība.

Kad sāku saskatīt šīs zīmes un piedzīvot Dieva pieskārienu, es aizgāju pie šefa, in vitro klīnikas īpašnieka, un teicu: „Es nevaru pie tevis strādāt. Es nevaru strādāt in vitro programmā. Nespēju strādāt ar dzīvību un to „negribot" iznīcināt." Es negribēju viņam stāstīt par savām izjūtām, jo iespējams, ka viņš mani izsmietu. Viņš teica, ka es noteikti esmu noguris, un lika man kaut kur izbraukt un atpūsties. Nopriecājos, ka varu atpūsties ārpus atvaļinājuma. Es biju pārliecināts, ka nevarēšu vairs turpināt šo darbu, bet vēlējos mazliet no visa attālināties un izlemt, kādi būs mani turpmākie soļi, kad pametīšu in vitro programmas klīniku. Mēs ar sievu vēlreiz aizbraucām uz Slovākiju. Kādu vakaru ap pulksten astoņpadsmitiem izbraucām no viesnīcas uz kādu baznīcu, kura atradās 16-17 km attālumā. Tur viens priesteris kalpoja sešās baznīcās un katru dienu Svēto Misi celebrēja citā dievnamā. Mēs zinājām, kurā baznīcā viņš būs, tikai nezinājām, kur šī baznīca atrodas. Bija gandrīz astoņi vakarā – tumšs, migla, braucu ar ātrumu 30 km stundā. Pēkšņi pie priekšējā stikla pielipa balts balodis. Balodis, kurš mūs pavadīja varbūt 500 m – līdz pagriezienam, kur vajadzēja nogriezties, lai tiktu uz baznīcu. Ja tikai es būtu redzējis šo balodi, iespējams, neviens nenoticētu šim stāstam, bet mašīnā sēdēja arī mana sieva un mūsu draudzene ginekoloģe.

Pazudušā dēla atgriešanās

Mēs aizbraucām uz svētvietu Jasna Gora, uz Čenstohovas Dievmātes kapelu. Nometos ceļos. Man nebija svarīgi, ka nāk un aiziet cilvēki, ka mani redz 1000 cilvēku. Nezinu, cik ilgi es lūdzos. Asaras tecēja straumītē. Pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esmu nometies ceļos pie gleznas, kurā attēlots, kā tēvs uz mājas sliekšņa sagaida pazudušo dēlu. Neslēpšu, ka caur asarām es pasmaidīju, jo tā man bija Dieva kārtējā zīme – Viņš mani vienkārši pieņem, neskatoties uz manu pagātni, kad nodarbojos ar „dzīvību par dzīvību" – in vitro programmu.

No Čenstohovas uz dažām dienām aizbraucām uz Zakličinu (Zakliczyna) – uz klosteri, kuras priekšniece ir klostermāsa Cecīlija. Sarunas ar viņu man daudz ko deva; es jau tā biju pārliecināts, ka nebūšu vairs in vitro programmā, bet viņa mani it kā stiprināja uzticībā Dievam. Uz atvadām viņa man iedeva sv. Hosemarijas Eskrivas grāmatu „Ceļš. Vaga. Smēde" un teica: „Katru dienu lasi kādu fragmentu no šīs grāmatas un rīkojies tā, kā to izlasīji." Tās man bija zīmes katru dienu. Lasīju un gāju, un darīju kaut ko, lasīju un gāju, un darīju kaut ko. Tas bija reāli, dzīvā Dieva esamības pieredze, kuru es neredzēju, bet kuru dzirdēju.

31. martā es iesniedzu paskaidrojumu savā klīnikā un pateicu, ka vairs nestrādāšu ar in vitro metodi. Īpašnieks man atbildēja šādi: „Ne viens vien profesors Polijā gribētu tavu uzvārdu. 80 procentu no visām pacientēm, kuras nonāk šeit, Belastokā, ierodas pie tevis. Ko tu dari?"

Tajā brīdī es pilnībā uzticējos Dievam, aizgāju no darba in vitro programmas klīnikā, no šīs lielās ikmēneša naudas, par kuru katru mēnesi varēja nopirkt jaunu labas markas mašīnu. Novilku halātu, atstāju savus darbarīkus un teicu, ka par ārstu nekad vairs nestrādāšu, nebūšu ārsts, jo negribu iznīcināt dzīvību. 16 gadus es ārstēju neauglību, darbojos medicīnas ļoti sarežģītajā sfērā un nebiju spējīgs ārstēt kaut ko citu.

Mēs ar sievu aizbraucām svētceļojumā uz Izraēlu. Svētā Zeme – piektais Evaņģēlijs – man ļoti palīdzēja. Staigāju pa Svētās Ģimenes pēdām. Bijām tur trīs nedēļas kopā ar diviem priesteriem. Šiem priesteriem, īpaši vienam no viņiem, es izstāstīju visu šo. Mēs sēdējām, es raudāju, un viņš raudāja, bet pēc tam celebrēja Svēto Misi. Pateicoties tam, sajūtot taustāmu Dieva klātbūtni, pieņēmu Komūniju, un man bija spēks plānot to, ko tālāk ar sevi iesākt. Uzticējos Dievam un ļāvos, lai Viņš mani vada.

Naprotehnoloģija

Rudenī man piezvanīja kāda draudzene ginekoloģe – tā pati, kas bija ar mums Slovākijā un kura arī redzēja balodi. Viņa jautāja man, vai es zinu, kas ir naprotehnoloģija. Protams, ka nezināju, bet teicu viņai, ja tas nav kāds slikts vārds, tad mēģināšu meklēt un noskaidrot, kas tā tāda – neprotehnoloģija - ir.

Izrādijās, ka tā ir sfēra, kas palīdz ārstēt neauglību, kas cīnās ar neauglību ģimenēs, kurās ir vajadzīga šī palīdzība. Zinātniska sfēra, ne kaut kāda nez no kurienes ņemta, bet gan īsta medicīna. Jutos laimīgs, jo izrādījās, ka visas savas iegūtās zināšanas un pieredzi varēšu pielietot praksē. Tā nebija māksla noģērbt halātu un visu atstāt, glābjot savu dvēseli. Pieļauju domu, ka Dievs man kādreiz pajautās: „Kas ir ar taviem talantiem? Nepielietoji tos citu labā?" Nolaidība arī ir noziegums, tas arī ir grēks.

2008. gadā prof. Hilgers, naprotehnoloģijas izveidotājs, organizēja Romā naprotehnologu salidojumu. Pierunāju savus kolēģus no Belastokas, aizbraucām uz Romu, un tur, lekcijās, es pārliecinājos, ka ir vērts nodarboties ar šo sfēru, ka tā ir absolūti zinātniska pieeja, kurā tiek izmantoti visi mūsdienu diagnosticēšanas rīki, sākot ar spermas analīzēm, konsultāciju, sievietes izmeklēšanu, ultrasonogrāfiju, hormonālo izmeklēšanu, endoskopijas izmeklēšanu (tātad laparoskopija, histeroskopija), cilvēka auglīguma izmeklējumi, kurā tiek izmantota ginekoloģiskā ķirurģija, tas nozīmē, novērš pataloģijas, ja tādas ir, ķirurģiski – tātad tiek likvidēti saaugumi, endometrioza, attīrīti olvadi; bet svarīgākais – tā ir metode, kas neaizmirst sievietes dabu.

Profesors Hilgers ieteica atslēgu, pateicoties kurai var atpazīt daudz patoloģisku parādību sievietes organismā, lai pēc tam veiktu ārstēšanu, turpinot novērot ciklu. Kad pēc ārstnieciskajām procedūrām cikls normalizējas, sievietes auglīgums arī atgriežas normā un nonāk līdz dabiskai ieņemšanai un grūtniecībai. Pirmais bērns in vitro programmā piedzima 1987. gadā. Tieši šajā gadā Hilgers uzsāka savus pētījumus, un tad arī parādījās apzīmējums „naprotehnoloģija". Dievs deva divus veidus, kā rīkoties neauglības gadījumā – cilvēks izvēlējās in vitro programmu. Bet Hilgers kategoriski pateica: „Nē, es neizmantošu in vitro programmu. Es cienīšu dzīvību un mēģināšu meklēt citus risinājumus." Un izstrādāja naprotehnoloģiju. Svētīgais Jānis Pāvils II, tajā laikā būdams pāvests, Hilgeru finansiāli atbalstīja. Katru gadu viņš izrakstīja čeku par dažiem tūkstošiem vai dažiem desmit tūkstošiem dolāru un palīdzēja šim ārstam, jo viņam nebija, no kā iztikt. Nospriedu, ka Dievs man dod konkrētu uzdevumu. Es varētu strādāt mazā ginekologa kabinetā ar mazu ultrasonogrāfu un privāti izmantot naprotehnoloģiju, slepeni. Tomēr neviens, izņemot manus pacientus, par to nezinātu, bet es jutu, ka man ir kaut kas jādara, lai sabiedrība un medicīna naprotehnoloģiju pozitīvi novērtētu. Šī mērķa sasniegšanai ir jāizmanto statistikas instrumenti, medicīniski instrumenti, kas dod atkārtojumu, kas sniedz tādas iemaņas, lai pēc kāda medicīniski zinātniskā darba publicēšanas tā tiktu pieņemta, nevis atmesta. Lai tā būtu mūsdienu medicīnas metode. Tātad man radās doma izveidot centru, kurš tiks aprīkots ar tādām iekārtām kā ultrasonogrāfiem, analītisko laboratoriju, kur būs iespējams pārbaudīt hormonus, veikt ļoti precīzu spermas un hormonu analīzi, endoskopijas izmeklējumus (mēs ambulatoriski veicam histeroskopiju), izmeklējumus, kuri dod iespēju ielūkoties dzemdes kaklā – tātad kolposkopiju, kur varētu veikt krioterapiju – tas ir novērst pataloģiju dzemdes kakla rajonā. Šāds centrs nemaz nebūs sliktāks par in vitro programmas klīnikām.

Un izdevās! 2009. gada 1. janvārī mēs Belastokā atvērām NaProMedice – pilsētā, kurā šobrīd atrodas 4 in vitro programmas centri; Belastokā, kur nāca pasaulē pirmais in vitro bērns; Belastokā, kurā ne tik sen tika beatificēts priesteris prof. Mihals Sopočko.

Dievam pieder pēdējais vārds

Man nav viegli, jo Belastokā es eju pret straumi, kurā no piecpadsmit profesoriem visi strādā in vitro programmā, katrs no viņiem mani pazīst un atceras, kādi man bija panākumi. Varbūt tāpēc viņi nav pārliecināti, vai man var „iekost", vai nē. Domāju, ka Dievs to visu vada tā, ka viņi mani neaiztiks – vismaz kādu laiku. Mēs jau esam sasnieguši pirmos panākumus. Pie mums nāk pacientes pēc diviem neizdevušiem in vitro programmas mēģinājumiem, un jau tikai pēc Kreigtona modeļa novērošanas tās nonāk līdz bērniņa ieņemšanai. Profesors Hilgers, naprotehnoloģijas izveidotājs, izmantojot izglītībā pieņemtus instrumentus un terminus, parāda tās efektivitāti. Piemēram, Holandē in vitro efektivitāte (runa ir par vesela bērna nākšanu pasaulē) pusotra gada ārstēšanas laikā, kurā var veikt 3-4 in vitro programas mēģinājumos, ir 62%. Savukārt, izmantojot ārstēšanā līdz 2 gadiem naprotehnoloģiju, efektivitāte ir 80%. No šiem abiem risinājumiem tikai naprotehnoloģija dod garantiju, ka tiek cienīta katra cilvēciska būtne un saglabāta nākamā tēta, mammas un bērna cieņa. In vitro programa šo garantiju nesniedz.

Naprotehnoloģija ir metode, kas pilnībā ciena dabu un laulātajiem dod iespēju nonākt līdz apaugļošanai mājās. In vitro programma noved līdz apaugļošanai ārpus intīmo attiecību konteksta. Naprotehnoloģija ir simts reižu lētāka metode par in vitro programmu. Sākuma diagnozes un laulāto novērošanas apmācība pēc Creightona modeļa izmaksas ir 1000 – 1500 zlotiem ( 200 – 300 latu). Pēc tam seko ārstēšana, kas atkarībā no neauglības iemesla un lietojamajām zālēm var izmaksāt no 5 – 1000 zlotiem (1 līdz 200 latu) mēnesī. Lai salīdzinātu, tad viens in vitro programmas mēģinājums izmaksā no 7 – 15 tūkstošiem zlotu (1400 – 2800 latu). Naprotehnoloģija nav alternatīva metode – tā ir vienīgā no iespējamajām neauglības ārstēšanas metodēm visā pasaulē. Es noteikti zinu, ka tieši to vēlas Dievs – un neko citu. Redzu arī, kā metode darbojas, redzu, ka tā ir iedarbīga, redzu, ka ir arvien vairāk pacientu.

Ikdienā saviem pacientiem es stāstu par bioloģijas un ētikas aspektiem. Viņu vidū es ļoti ātri atpazīstu personas, kuras arī ir piedzīvojušas Dieva pieskārienu. To var redzēt viņu sejās. Šādiem pacientiem var stāstīt vairāk – ar viņiem uzreiz saprotamies. Bet vispār pasaule negrib saprast, ka dzīvības un nāves lietās, apaugļošanas un neauglības ārstēšanas lietās Dievam ir izšķirošais vārds. Nevar palīdzēt citiem, iznīcinot cilvēka dzīvību. Nevar atrast laimi, ejot pāri līķiem. Nevar ticēt Dievam, dzīvības Devējam, bet tajā pašā laikā piedalīties cilvēka, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, nāvē. Mums ir jāizdara viennozīmīgs lēmums – un neauglības ārstēšanas jomā šī izvēle saskaņā ar Dieva gribu ir naprotehnoloģija.

Ārsts Tadeušs Vašilevskis no Belastokas

iepriekšējā   |   nākamais atpakaļ

Copyright © Wydawnictwo Agape Sp. z o.o. ul. Panny Marii 4, 60-962 Poznań, tel./ fax: 61/ 852 32 82 | tel. 61/ 647 26 86