Nokrist, atsperties un tiekties uz augšu!

autors: Red.

Šajā „Mīliet viens otru!” numurā piedāvājam Andreja, kurš kalpo Betlēmes mājā Rīgā, dzīves liecību.

„Mani sauc Andrejs. Esmu no Viļņas. Pagājušā gada (2011. gada) augustā vēl dzīvoju Viļņā, taču nu jau nedaudz vairāk nekā gadu dzīvoju Rīgā, Latvijā,” tā savu dzīvesstāstu sāk Andrejs.

2011. gada jūlijā Andrejs vēl strādāja un nezināja, ka ceļš viņu atvedīs uz Latvijas galvaspilsētu. Tolaik viņš strādāja savā nelielajā uzņēmumā, kur gatavoja mēbeles, veica dažādus remontdarbus, taču juta, ka viņa dzīvē kaut kā trūkst. Taču tad pa Marijas Radio Andrejs dzirdēja paziņojumu – cilvēkiem tika piedāvāts gadu no savas dzīves veltīt Jēzum. Gribētājiem bija jādodas uz Kauņas kapucīnu klosteri, lai pēc tam brauktu uz Ukrainas misionāru skolu 3 mēnešus mācīties un pēc tam 9 mēnešus kalpot draudzēs, rehabilitācijas centros, slimnīcās vai citur. Andrejs zvanīja kapucīniem, un viņam atbildēja brālis Vincents, kurš aicināja izdzīvot šo pieredzi.  „Man bija daudz darbu un bija parādi, bet es lūdzos un teicu Dievam, lai parāda, ja nav jābrauc. Bet viss sakārtojās: man nelūdza vairs atdot parādus, pēdējā dienā viss nokārtojās ar darbiem,” Dieva dotās zīmes atminas Andrejs. Pēc trim gadiem misionāru skolā Andrejs devās kalpošanā uz rehabilitācijas centru pie atkarīgajiem. Viņš nekad nebija domājis, ka ko tādu spēs, jo pats 20 gadus bija atkarīgs no alkohola. Tomēr beigu beigās viņš izvēlējās pat tādu centru, kur bija grūtības ar ūdeni, siltumu un citām komforta lietām. Pēc trim mēnešiem šajā centrā Adrejam tomēr nācās braukt uz Lietuvu, jo viņam bija jāpagarina vīza. Tomēr Dievs par tālāko ceļu bija lēmis citādi – Andrejs atbrauca uz Rīgu, kur sāka kalpot Betlēmes mājā. Te viņš ir jau septiņus mēnešus, un, lai arī gads Jēzum beidzās jau 31.augustā, viņš ir palicis ilgāk un gaida misionārus, kas pēc misionāru skolas beigšanas atbrauks un pārņems viņa kalpošanu. 

„Esmu dzimis katoļu ģimenē, abi vecāki man bija ticīgi, taču uz baznīcu negāja, jo mamma bija skolotāja un skolotāji uz baznīcu bērnus nedrīkstēja vest. Bērnībā mani uz baznīcu veda vecāmāte, un tur man ļoti patika. Īpaši jau tādēļ, ka baznīcā bija iespēja redzēt krāšņas procesijas. Pēc tam es vairs nestaigāju uz baznīcu. 

Kad atgriezos no armijas, mamma man stāstīja par Jēzu, bet es īpaši viņā neklausījos. Dažas lūgšanas es zināju, bet uz baznīcu gāju ļoti reti, gaidīju, lai Mises ātrāk beidzas. Sākumā strādāju par sargu, tad ar laiku iesaistījos  kriminālajā biznesā, daudz pelnīju. Varēju divos mēnešos nopelnīt naudu dzīvoklim. Man bija citas intereses, turklāt biju sācis dzert. Sešus gadus no savas dzīves praktiski neatceros, jo gandrīz nekad nebiju skaidrā, dzēru pa litram šņabja dienā. 

Tad es iepazinos ar meiteni. Mēs salaulājāmies Baznīcā, un varētu teikt, ka tie bija pirmie soļi pretī Dievam, es gāju pie grēksūdzes, komūnijas, bet tomēr dzīvoju grēkos. Tas bija drīzāk formāli, jo ar laiku sāku pieņemt sakramentus arvien retāk, līdz pilnībā atstāju Baznīcu, jo tā man nelikās svarīga. Tai laikā arī mana ģimene lēnām bruka. Skaists brīdis bija dēla piedzimšana. Sajutos tēvs, bet tas bija tikai uz laiku. Pēc tam atkal atgriezos pie alkohola un draugiem, un mēs ar sievu  izsķīrāmies.

Es to nespēju pieņemt, jo man likās – viss taču bija tik labi, kāpēc bija jāškiras?  Tas bija laiks, kad pārcēlos uz dzīvi vasarnīcā un man pasliktinājās veselība. Pat ārsti nespēja atklāt, ar ko es īsti slimoju. Lai uzlabotu veselību, devos pie ekstrasensiem un sapratu, ka kaut kas jāmaina. Tā sāku nodarboties ar jogu. Tur atradu to, kas mani saistīja, pat sāku mazāk lietot alkoholu. Uzlabojās veselība un īstenojās tas, ko vēlējos – es biju citādāks, atšķīros ar kaut ko no pārējiem, jo sieviete, kas vadīja jogas nodarbības, aizbrauca un atstāja man savus klientus. Es pats sāku pieņemt cilvēkus, noņemt ļaunas acis u.tml. Es reāli dzirdēju iekšējo balsi, kas teica, kas man jādara, kas jāsaka cilvēkiem. Kādu laiku man pat likās, ka tas ir Dievs, līdz šis „dievs” lika man nogalināt... Un sākās smags periods. Es centos neklausīties šai balsī, taču tā bija uzstājīga. Es centos no šīs balss bēgt, bet tas neizdevās, jo tā bija manī. Es salūztu, ja vienā mirklī nedzirdētu varenu balsi: „Tu pārkāpi man doto zvērestu.” Tai brīdī sapratu, ka tā ir Dieva balss, tā bija atgriešanās, es nokritu ceļos un lūdzos. Es uzreiz visu nesapratu, es pat nepazinu Trīsvienību, jo man tā bija Jēzus, Tēvs un Jaunava Marija, jo Svēto Garu tolaik vēl nepazinu. Taču lēnām sāku iepazīt ticību, un pirmais bija Tēvs. 

Par visu pastāstīju savai mammai, un viņa man teica, lai dodos pie grēksūdzes. Daudzi priesteri mani nesaprata, taču beigās kāds priesteris man sacīja, ka šai situācijā jādodas pie eksorcista. Nezināju, ka eksorcisti ir arī citur, tāpēc gaidīju Viļņas eksorcista ierašanos no ceļojuma. Šo laiku naktīs gulēju ar krustu, Marijas medaljonu. Balss, kas skanēja manī, lika noņemt medaljonu, bet es cerēju, ka Dievs man palīdzēs. Un kādu reizi mani piemeklēja epilepsijas lēkme, lai arī es nekad ar šo slimību nebiju slimojis. Kad vēlāk tiku pie eksorcista, viņš teica, ka eksorcisms man vairs nav vajadzīgs, jo pats Dievs mani bija atbrīvojis caur epilepsijas lēkmi.

 Taču sekas tomēr palika, un vēl joprojām dažreiz tās jūtu, jo laikā, kad nopietni pievērsos jogai, saņēmu daudzus pareģojumus. Tie ir kā sava veida kodējums, kas tevi nelaiž brīvībā. Piemēram, viens no tiem saistījās ar to, ka 2009. gadā kādā negadījumā man bija jāzaudē roka vai kāja.  Lai arī jau biju pievērsies kristietībai, divus gadus nomocījos bailēs.  

Tāpat ilgu laiku es nevarēju sev piedot to, ko biju paveicis pagātnē – pats sev, sievietei, kas mani „ievilka” jogā, bet es daudz lūdzos. Tikai ar laiku manī ienāca miers. 

Pēc Tēva sāku iepazīt Mariju. Un tā bija Medžugorje. Toreiz jau biju vienu reizi izlasījis Bībeli, daudz lūdzos Rožukroni. Medžugorjē biju uz rekolekcijām, pēc kurām Rožukronis kļuva par manu mīļāko lūgšanu. Pēc tam caur Bībeli sāku iepazīt Jēzu. Pēc Medžugorjes atradu lūgšanu grupu, biju jau aizgājis no vecās pasaules, kriminālās dzīves. Tēvs mani bija atbrīvojis no nikotīna, nu jau 5 ar pusi gadus nesmēķēju!

Sākotnēji vēl man palika alkohola atkarība. Es to nelietoju, bet, ja dzēru, tad nejutu mēru. Kad Dievs mani atbrīvoja no cigaretēm, sapratu, ka Dieva spēkā ir atbrīvot arī no alkohola. Taču man patika alkohola radītās izjūtas, tāpēc iekšēji lūdzu Dievam, lai neatņem to. Tomēr kādu vakaru sajutu iekšēju aicinājumu lūgties par brīvību no alkohola. Nākamajā dienā biju brīvs no atkarības. Tagad varu iedzert un apstāties, nejūtu atkarību. Jau piecus gadus!”

Andrejs uzskata, ka par viņa atgriešanos pie Tēva, kas notika pirms septiņiem gadiem, lielā mērā viņš ir pateicību parādā savai mammai, kura nemitīgi ir par dēlu lūgusies. Tai pat laikā viņš teic: „Man bija jānokrīt līdz pašai apakšai,lai atspertos un ietu uz gaismu. Dievs mūs dzird, bet ved ne tā, kā redz cilvēks. Un tā arī mamma daudz par mani lūdzās, bet mans ceļš bija garš.”

Runājot par savu kalpošanu, Andrejs dalās pārdomās: „Es biju liels tīrības mīlis, laikam tāpēc Dievs mani ielika tādā vietā.” Un šeit, Betlēmes mājā, Andrejs ir kā vecākais brālis. Te var nākt visi atkarīgie, un ir jau pirmie augļi, jo gada laikā četri cilvēki ir atraduši darbu un patlaban jau atrodas adaptācijā, divi ir aizbraukuši uz misionāru skolu.

No šiem cilvēkiem divi bija narkomāni – smago narkotiku lietotāji. „Mēs zinām, ka heroīna atkarību izārstēt gandrīz nav iespējams. Te tas notika dažās dienās ar lūgšanu un bez zālēm!” norāda Andrejs.

Lūgts pastāstīt par dienas kārtību Betlēmes mājā, Andrejs norāda: „ No rīta mums ir rītarosme, tad Dieva Vārda lasīšana, ja ir iespēja, tad dodamies uz Sv.Misi. Tā kā mums te daudz konfesiju pārstāvju, tad katrs dodas uz savu dievkalpojumu, ja tas iespējams. Tad ir brokastis, darbs. Pusdienās ir Rožukronis. Ja āda konfesija šo lūgšanu nelūdzas, tad lasa Dieva Vārdu. Tad seko pusdienas, darbs. Vakarā ir 12 soļu Minesotas programma. Vakarā dažreiz ejam uz kopienas „Effata” slavēšanas vakaru. Tad ēdam, notiek vakara lūgšana. Svētdienā ir brīvais laiks. Taču neviens nedrīkst iet, kur vēlas. Adaptanti brauc uz darbu, bet visi nakšņo šeit.”

Pēc sarunas Andrejs man parāda Betlēmes māju, satiekam arī dažus tās iemītniekus, kas pēcpusdienas saulē darbojas pagalmā. Novēroju, ka mana sarunas biedra seja, attieksme un acu skats ir pilni mīlestības. Šķiet tik neticams tas, ko viņš par sevi stāstīja. Tas vēlreiz apliecina, cik neaprēķināms ir Dievs savā pacietībā un mīlestībā pret mums!

Ilze Mežniece 

iepriekšējā atpakaļ

Copyright © Wydawnictwo Agape Sp. z o.o. ul. Panny Marii 4, 60-962 Poznań, tel./ fax: 61/ 852 32 82 | tel. 61/ 647 26 86